Samazinoties estrogēnu daudzumam sievietes organismā menopauzē, rodas virkne dažādu izmaiņu. Estrogēnu receptori atrodas visos locītavu audos, tostarp locītavu skrimslī, subhondrālajā kaulā, saitēs un sinovijā. Zems estrogēna līmenis samazina skrimšļa atjaunošanos un veicina tā noārdīšanos. Menopauzē samazinās skrimšļa elasticitāte. Estrogēnam piemīt arī pretiekaisuma darbība. Samazinoties estrogēnu daudzumam, tiek veicināts iekaisums locītavās, kā arī mainās vielmaiņa un pieaug ķermeņa svars, kas vēl vairāk pastiprina zemas aktivitātes iekaisumu locītavās. Estrogēnu deficīts veicina arī kaulu trausluma jeb osteoporozes rašanos. Estrogēniem, kavējot sāpes aktivizējošos ceļus nervu sistēmā, piemīt pretsāpju darbība. Muskuloskeletālo sāpju iemesls ne vienmēr ir meklējams kaulos, locītavās un muskuļos (sk. tabulu), turklāt ne vienmēr iemesls ir menopauze.

Primāras menopauzes artralģijas gadījumā raksturīgas sāpes locītavās un muskuļos, kas bieži saistās ar nogurumu, garastāvokļa maiņu, miega traucējumiem, palielinātu ķermeņa svaru, trauksmi vai stresu. Ņemot vērā, ka šīs pazīmes bieži ir saistītas arī ar menopauzi, tās var veicināt artralģiju. Sāpes var būt spēcīgākas un progresēt straujāk, ja rodas mākslīga menopauze (piemēram, pēc operācijas). Ar menopauzi saistītā artralģija parasti ir pārejoša un pašlimitējoša, bet daļai pacientu var izpausties izteiktu, ilgstošu sāpju veidā vai pāriet artrīta attīstībā. Nepieciešamības gadījumā jāveic papildu izmeklējumi precīzas diagnozes noteikšanai. Ārstēšana ietver svara kontroli un regulāras fiziskās aktivitātes. Pētījumos konstatēts, ka regulāra fiziskā aktivitāte samazina sāpju simptomu intensitāti. Tomēr fizisko aktivitāšu laikā jāizvairās no locītavu pārmērīgas pārslogošanas un jāizvēlas atbilstošs sporta veids. Jācenšas mazināt stresu, trauksmi un depresiju un jāuzlabo miega kvalitāte. 

Menopauzes periodā progresē osteoartrīts. Tā rašānās riska faktori ietver vecumu, aptaukošanos, sieviešu dzimumu, iedzimtu locītavu anomāliju vai deformāciju, locītavas bojājumu anamnēzē, pārmērīgu locītavas slodzi un ģimenes anamnēzi. Osteoartrīts biežāk skar gūžu un ceļu locītavas un plaukstas, tai skaitā pirkstu sīkās locītavas. Sāpes var būt pastāvīgas vai pārejošas. Novēro arī īslaicīgu stīvumu locītavās, īpaši no rīta, un nelielu pietūkumu. Osteoartrīta ārstēšana ietver medikamentozu un nemedikamentozu ārstēšanu.

Vecumā no 35 līdz 55 gadiem biežāk rodas reimatoīdais artrīts (RA), kas ir biežākais iekaisuma artrīts. Tā rašanos ietekmē dažādu faktoru kopums, arī smēķēšana un palielināts kofeīna patēriņš. RA biežāk skar plaukstas, pēdas un to pirkstu pamatnes, un starpfalangu locītavas. Skartās locītavas ir pietūkušas, sāpīgas, stīvas un dažkārt apsārtušas, ar laiku rodas to deformācija. RA var radīt arī iekšējo orgānu - plaušu, sirds, acu - un citus bojājumus. RA ārstēšanā pielieto specifiskus medikamentus.

Ieteikumi:

• pacientam ar muskuļu un skeleta sāpēm skaidri jānorāda sāpju avots un iespējamā diagnoze;

• ne visas artralģijas pāriet artrītā;

• ar menopauzi saistītā artralģija ir izslēgšanas diagnoze -jāņem vērā citi iespējamie sekundārie cēloņi;

• visizplatītākā artrīta forma ir osteoartrīts;

• ja rodas aizdomas par iekaisuma artrītu, nepieciešama reimatologa konsultācija;

• dzīvesveida maiņa (svara kontrole, uztura paradumu maiņa, vingrinājumi un miega higiēna) ir artralģijas galvenās ārstēšanas metodes;

• pašreiz trūkst pierādījumu par HAT lietošanu artralģijas, fibromialģijas, osteoartrīta vai iekaisuma artrīta ārstēšanā.

Vairāk lasiet portālā "Ārsts.lv"