Viņa atstāj stipras sievietes iespaidu. Ikdienā daktere PATRĪCIJA IVANOVA audzina divas meitas un, kā pati atzīst, strādā ārkārtīgi smagā nozarē, kura paģērē ne vien garas darba stundas kājās, bet arī spēju pieņemt ļoti atbildīgus lēmumus. Vienīgā asinsvadu ķirurģe sieviete, kura Latvijā veic vēnu operācijas, izmantojot modernās metodes.

Ņemot vērā, ka tikko beidzāt operēt, gribu jautāt – vai jums bieži ikdienā nākas risināt ļoti sarežģītas situācijas?

– Redziet, es neesmu simtprocentīgs flebologs, tikai vēnu dakteris, – esmu asinsvadu ķirurģe. Strādāju gan ar artērijām, gan ar vēnām, un mana ikdiena lielākoties ir smaga, jo gadījumi galvenokārt mēdz būt sarežģīti – vai nu orgānam kaut kādu iemeslu dēļ asinis netiek pievadītas un tas ātrāk vai lēnāk mirst, vai arī ir jānovērš plīsums, kurš izraisījis asiņošanu. Medicīnā vienmēr rodas situācijas. Man pat šķiet, ka ārsti sarežģījumus neuztver tik kritiski, jo tā ir daļa no viņu ikdienas. Bet pacientam un viņa radiniekiem situācija vienmēr ir unikāla. Galu galā cilvēks taču katru dienu nesaslimst!

Atvainojiet par vienkāršošanu, bet vai jūsu profesiju varētu salīdzināt ar santehniķa darbu?

– Dažreiz, lai pacientiem izskaidrotu būtību, saku, ka mēs esam kā asinsvadu santehniķi. Patiesībā mums, mediķiem, nepatīk, ja pacients, piemēram, jautā – ''Tad man jāgriež, ja?'' Vai arī, ja skalpeli sauc par nazi. Ķirurģija patiesībā ir liela māksla. Tiesa, mūsdienu skola medicīnu alkst ielikt kastītēs, ko mēs tagad moderni saucam par algoritmiem un rekomendācijām. Lai gan patiesībā bieži ir tā, ka skats operāciju zālē ir pavisam citāds, nekā aprakstīts algoritmā. Pieņemsim, ja runājam par artērijām – vienā segmentā tā var būt ciet, citā vaļā, tad atkal ciet ar izteiktāku kalcinozi. Kā rīkoties – tas ir jāizdomā ārstam pašam, daudzreiz gatavas receptes nav. Nereti lēmumu pieņemt palīdz vienīgi uzkrātā pieredze. Dažkārt labāk ir operēt, citreiz likt stentu, bet ir arī tādas situācijas, kurās ieteicams vēl nogaidīt. Tāpēc man patika, kā vecie akadēmiķi, profesori savulaik pasniedza ķirurģiju. Viņi to mācīja kā mākslu. Katrs cilvēks, manuprāt, ir unikāls. Tas ir filozofisks paradokss. No vienas puses, mēs gribam visu standartizēt, bet, no otras, – uzsveram, ka esam unikālas un neatkārtojamas personības.

Tātad jūs sevi pieskaitāt pie vecās skolas pārstāvjiem?

– Daļēji jā. Man ir sajūta, ka mūsdienās Latvijā mediķus nedaudz nenovērtē un pat arī nievā. Tas jau ir pieredzēts, ka brīdī, kad mediķiem grasās pielikt algu, skaļākas kļūst runas par kukuļiem, ko kāds aploksnē saņēmis. Esmu mācījusies arī ārzemēs, tāpēc varu teikt, ka mūsu ārsti, ķirurgi – mani kolēģi un skolotāji – strādā tādā pašā līmenī, kā Rietumos vadošie speciālisti. Man ir ļoti paveicies – gan asinsvadu ķirurģijā, gan invazīvajā radioloģijā un arī fleboloģijā es strādāju izcilā komandā. Kopumā asinsvadu ķirurģija ir šaura un smaga nozare. Es strādāju arī invazīvajā radioloģijā, kur mēs veicam mazinvazīvās operācijas – caur asinsvadiem piekļūstam slimajam orgānam vai asinsvadam un to ārstējam. Faktiski veicam operāciju, kurā pacientam netiek veikts neviens grieziens, un bieži jau nākamajā dienā vai pēc pāris dienām cilvēks var doties mājup. Taču, ja būtu veikta klasiska atvērta operācija, rehabilitācija būtu ilga. Pacientiem, nezinot, cik savā būtībā unikālas ir šādas operācijas, liekas, ka tas, ko darām, ir ļoti vienkārši. Cilvēks nenovērtē, kāds darbs un prasmes ieguldītas. Turpretī ārstam tās bieži ir ilgas stundas, skatoties monitoros (ne vienā vien!) un vadot visādas stīgas, katetrus un citas endovaskulāras ierīces, turklāt darbojoties paralēli. Tas prasa ne vien ļoti daudz zināšanu, pacietību, atbildību, spēju ātri reaģēt un sapratni, kādas komplikācijas var rasties, bet arī fiziski tas nav viegli. Ilgas stundas jāpavada, stāvot kājās, svina uzsvārcī, blakus jonizējošā starojuma avotam. Tā ir liela slodze. Nostāviet jūs visu dienu svinā!

Jūs sevi uzskatāt par stipru sievieti?

– Citādi šajā specialitātē nevar būt. (Pasmaida.) Vispār, manuprāt, medicīna, sevišķi ķirurģija, nav diez ko sievišķīga. Ķirurģija ir ne vien fiziski grūta – dažkārt grūtākais ir pieņemt pareizu lēmumu.

Par stipru sievieti piedzimāt vai laika gaitā kļuvāt?

– To man grūti pateikt. Iespējams, laika gaitā par tādu kļuvu. Esmu no pirmā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izlaiduma. Pēc trešā vai ceturtā kursa gāju uz operāciju bloku Gaiļezera slimnīcā piepalīdzēt operācijās. Es palīdzēju operāciju māsai, mazgāju instrumentus. Šķiet, jebkurš ķirurgs tam gājis cauri. Mēs strādājām bez maksas, jo mūs vadīja interese. Manuprāt, ar to jau arī ķirurga ceļš sākas – ar interesi. Lūk, un es nonācu asinsvadu ķirurģijas zālē, kur strādāja manas mammas draudzene. Tiesa, iesākumā man šķita, ka mans aicinājums ir bērnu ķirurģija, bet viss ievirzījās citādāk.Tagad katrs jauniņais ārsts galvenokārt domā par naudu. Medicīnā nevar nākt ar domu – es veikšu tikai tādas operācijas, ar kurām var labi nopelnīt.

Kāds ir jūsu aicinājums medicīnā?

– Man patīk, ka strādājot redzu rezultātu. Piemēram, pacientam kājā asinsrite nosprostojusies ar trombu, bet, kad tas izņemts, viņš uzreiz sajūt uzlabojumus. Tas taču ir ļoti skaisti – palīdzēt cilvēkiem. Man patīk klasiskas lietas, un arī medicīna ir klasika. Visiem ir skaidrs – ja esi ārsts, tātad tu ārstē pacientus. Jūs esat žurnālists, arī tā ir klasika. Bet, piedodiet, atvainojiet, – mūsdienās ir daudzas profesijas, kuras man kā cilvēkam no medicīnas vides ir grūti saprotamas.Es saprotu, kas ir ārsts, skolotājs, politiķis, filozofs, aktieris, dziedātājs... Bet, piemēram, kas ir blogeris? Par ko viņam savā rīcībā ir jāuzņemas atbildība? Kāda vispār ir viņa darba būtība? Fleboloģijā kādreiz virspusējās varikozās vēnas varēja vienīgi operēt. Tagad Baltijas vēnu klīnikā mums ir vairākas mazinvazīvas vēnu ārstēšanas metodes. Par griezieniem un rētām pacientam nav jāuztraucas, tas viss vairs nepastāv. Pašreiz progresīvākā ir vēnu slēgšana ar biolīmi. Pacients atnāk pusstundu pirms operācijas. Ultrasonogrāfijas kontrolē tiek nopunktēta vēna (līdzīgi, kā paņem analīzes no vēnas), un, ar speciālām ierīcēm ieejot vēnā, tā tiek aizlīmēta. Nekādas anestēzijas vai griezieni. Pacients pēc operācijas dodas mājās, un arī pārsiešana nav nepieciešama. Tomēr jebkurā ķirurģijas jomā vienlaikus jāatceras, ka medicīna nav tā specialitāte, kurā, beidzot darba dienu, aizver kabineta durvis un aizmirsti par visu.

Palabojiet, ja es maldos, bet jūsu nozarē pacienti mēdz iznākt no slimnīcas vairs ne uz abām kājām. Kuri ir tie, kam neizdodas saglābt kājas? Smēķētāji?

– Mūsu mērķis ir, lai pacienti no slimnīcas iznāktu uz divām kājām. Taču ne vienmēr tas tā notiek. Asinsvadu ķirurģijā – artēriju ķirurģijā – lielākoties ārstējam aterosklerozes izraisītas saslimšanas. Kā tautā saka, aizkaļķojušies asinsvadi. Smēķēšanai ir liela nozīme aterosklerozes progresijā. Jā, ļoti bieži artēriju pacienti lielākoties ir smēķētāji. Vēl asinsvadus ietekmē cukura diabēts. Diemžēl cukura diabēta pacientu skaits pieaug.

Ja cilvēks smēķēšanu atmetis, artērijas attīrās?

– Nē, kas darīts, tas izdarīts. Daži pacienti mēdz uzdot jautājumu: ''Vai tad jūs tos asinsvadus nevarat man iztīrīt?'' Asinsvadus nevar tā iztīrīt kā caurules ar birsti. Dažkārt pacienti sūdzas, ka viņiem jādzer ļoti daudz zāļu vai arī jāpārcieš operācijas un procedūras. Bet, ja paskatās kopumā, tad cilvēka dzīvildze ir ļoti pagarinājusies. Tas medicīnā rada pārdomas. Ķīmija un konstrukcijas ir tas, kas daudziem palīdz izdzīvot. Dažam labam abās gūžās ir pa protēzei, aortā endoprotēze un sirdī vēl pāris stentu. Medicīna attīstās, un ir daudzas inovatīvas metodes, par kurām pirms pāris gadiem pat iedomāties nevarēja. Piemēram, mazinvazīvā insulta ārstēšana. Ja cilvēkam pēkšņi galvā nosprostojas asinsvads, viņš kļūst paralizēts. Taču, ja pacientu savlaicīgi nogādā slimnīcā, trombu no galvas smadzenēm ir iespējams evakuēt.

Teicāt, ka jums patīk klasika. Vai arī kultūrā dodat priekšroku klasiskiem darbiem?

– Man patīk klasiskā mūzika, protams, ne tikai. Gadu gaitā esmu kļuvusi arī par operas cienītāju un tagad bieži vien operu apmeklēju kopā ar vecāko meitu. Pēdējo reizi bijām uz Turandotu. Skaisti!

Bet kur jūs savu dvēseli izliekat un kopjat?

– Operā, kā jau teicu. Un man ļoti patīk ceļošana. Tā ir relaksācija. Pēdējā laikā ceļoju kopā ar savu vecāko meitu un, protams, arī pielāgojos viņas interesēm. Ceļojumos es nesteidzos apskatīt pēc iespējas vairāk tūristu iecienītāko objektu, lai ievilktu ķeksīti. Man nepatīk cilvēku pārpildītas vietas. Man patīk mierīgi pastaigāt pa pilsētu, apskatīt arhitektūru, pasēdēt kādā mazā, skaistā restorānā. Vēl man ļoti patīk apskatīt baznīcas. Neesmu ļoti reliģiozs cilvēks, bet, ieejot baznīcā, mani pārņem īpaša sajūta – neatkarīgi no tā, kādas ticības dievnams tas ir. Man tas patīk.

Un ko jūs pati esat mantojusi no saviem vecākiem?

– Domāju, ka nevis mantojusi, bet ieguvusi. Dzīvē vajag strādāt, mācīties, interesēties un domāt. Tikai ar darbu un zināšanām kaut ko var sasniegt. Ceru, ka šādu ziņu spēšu nodot arī savām meitām. Otrkārt, no vecākiem esmu aizguvusi to, ka svarīgākā vērtība ir ģimene. Tie ir tavi vistuvākie cilvēki, kuri par tevi priecājas, jūt līdzi un mīl. Daudzas lietas cilvēks novērtē tikai pēc daudziem gadiem. Kad biju pusaudze, tēvs mani vadāja pa Grieķiju, Spāniju un Itāliju. Atceros, ļoti gribējās pagulēt pie baseina un papeldēties, taču tēvam saule nepatika, tāpēc staigājām ekskursijās pa visādām drupām, pilīm un muzejiem. Tagad ceļojot atceros, ka daudzās vietās jau esmu bijusi, un mans redzesloks ir diezgan plašs.

Kurā brīdī jūs esat dzīvē laimīga?

– Man ir divas foršas meitas, un es ļoti priecājos, ka man viņas ir. Bērnos ir nākotne. Paskatoties uz viņu smaidiem, jau kļūst priecīgi. Ja darbā viss ir sanācis, es esmu laimīga.

Visu rakstu lasiet žurnāla ''Ievas Veselība'' 2019. gada 30. augusta numurā.